Akadēmiskais centrs
Nevalstiskās organizācijas (NVO) pētnieku asociācijas Dzīvesstāsts valdes locekle LU Filozofijas un socioloģijas institūta mutvārdu vēstures pētniece Māra Zirnīte 2022. gada pavasarī Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkai uzdāvināja Zviedrijā dzīvojošās Valentīnes Jaunzemes-Lasmanes arhīvu/pierakstus. Jau daudzus gadus agrāk bibliotēka no Latvijas Kultūras fonda saņēma rokrakstu kolekciju ar nosaukumu Cilvēkarhīvs, kura likumsakarīgs papildinājums ir jauniegūtais latviešu filoloģes, skolotājas un mācību grāmatu autores Valentīnes Jaunzemes-Lasmanes (1916-2018) arhīvs. Viņas bezgala interesantais un faktiem bagātais, apjomīgais “Dzīvesstāsts” 6 daļās (260 lpp.) par laiku no 1916. gada līdz 1990. gadam, sarakste ar dažādām personām (draudzeni Olgu Olitu Taubi, māsu Ņinu Spēks un citiem), plašais fotogrāfiju klāsts (vairāk nekā 320 vienības) un citi materiāli sniedz plašu ieskatu par garo, darbīgo, piedzīvojumiem bagāto un ražīgo mūžu. Valentīnes Lasmanes aktīvo darbošanos sabiedrība novērtēja, un dzīves laikā viņa saņēma vairākus apbalvojumus:
- PBLA Krišjāņa Barona prēmija, 1983. g.
- PBLA Atzinības raksts par sarūpēto R. Blaumaņa piemiņas cilni Somijā, Takaharju slimnīcā, 1990. g.
- Triju Zvaigžņu ordenis (VI šķiras), 2001. g.
Sekodama līdzi klases biedrenei, vēlākajai ievērojamai valodniecei Veltai Rūķei-Draviņai, viņa iestājās Filoloģijas fakultātē un specializējās valodniecībā pie prof. Jāņa Endzelīna. Par studiju darbu profesors uzdeva izpētīt Nīcas un Bārtas izlokšņu pēdas grāmatā “Kā Palejas Jānis savu būšanu kopa”. 1936. gadā, iestājoties studentu korporācijā “Ausma”, aizsākās mūžu garā draudzība ar Olgu Olitu Taubi, vēlāko dzejnieci Annu Dagdu. Pēc draudzenes vēlēšanās Valentīne Lasmane kopā ar Latvijā dzīvojošo dzejnieces māsu Annu Taubi izveidoja Annas Dagdas fondu, kura mērķis bija reizi divos gados ar tūkstoš latu balvu atbalstīt jaunos latviešu dzejniekus, kuri gatavojās izdot otro grāmatu. Fonda balvas ieguvēji bija Inguna Jansone ar dzejoļu krājumu “Sikspārņa sindroms” (1993), Māris Salējs ar krājumu “Mana politika” (2001), Inga Gaile ar krājumu “Raudāt nedrīkst smieties” (2004), Andra Manfelde ar krājumu “Betona svētnīcas” (2008) un Arvis Viguls ar krājumu “5:00” (2011).
Kara beigu posmā Valentīne Jaunzeme-Lasmane drosmīgi piedalījās Latvijas Centrālpadomes organizētajā bēgļu laivu nosūtīšanā uz Zviedrijas krastiem. Viņa kļuva par prototipu galvenajai sieviešu kārtas varonei rakstnieka Arvīda Griguļa romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” (1965) un, kā stāstīja intervijā: “..es esmu tā zilzeķe ar pistoli rokā, ko vēlāk filmā tēloja Lilita Ozoliņa”. Vaicāta, vai rakstniekam izdevies kaut mazliet uztvert kaut ko no viņas rakstura, viņa smējās: “Nu neko! Toties viņš tik precīzi aprakstījis dažas manu slepeno gaitu epizodes, ka joprojām nevaru saprast – vai tur kāds spiegs bijis klāt vai autoram to ļāvusi iztēloties viņa rakstnieka intuīcija.”
Pirmās publikācijas radās jau 20. gadsimta 30. gadu nogalē žurnālā “Students”. Vēlāk trimdā filoloģe uzsvēra, ka vienmēr rakstījusi tikai par notikumiem, kas interesē latviešus. Tās bija reportāžas un recenzijas, ko galvenokārt publicēja laikrakstā “Latvju Ziņas” un žurnālos “Brīvība” un “Jaunā Gaita”. Pamazām svešumā, sākot jau ar pirmo rakstu (kā pati atzina) “Anglijas latviešu priekšrocības”, 1948. gadā, tapa vairāk nekā 240 dažāda satura publikāciju, piem., “Mans brauciens ar laivu “Zvejnieks””, “Stāsts par manu aktivitāti sakarā ar A. Bela romānu Bezmiegs””, “R. Blaumanis tēlnieku darbos”, “Kā tapa “Pāri jūrai””, “Kāds ir mūsu godaprāts”, “Stāstījums 8. politiskajam semināram Minsterē” un citi.
Mācot latviešu valodu sveštautiešiem, tapa vairākas mācību grāmatas – “Lärobok i lettiska” (“Latviešu valodas mācība” zviedru valodas pratējiem, ar pārskatu par latviešu valodas gramatiku, 1980) un tās angļu variantu “A course of modern Latvian” (“Mūsdienu latviešu valodas kurss”, 1985) un “Latviešu-zviedru sarunu valodas vārdnīca” (1993, kopā ar H. Sellebranti). Bez tam viņa sagatavoja atmiņu un interviju krājumu par braukšanu pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju – “Pāri jūrai 1944./45. g.”.
Valentīne Jaunzeme-Lasmane: “Katras tautas kultūra var vislabāk uzplaukt brīvā valstī, un es ticēju, ka padomju režīms izbeigsies un Latvijas valsts atgūs demokrātisku iekārtu. Šo pārliecību stiprināja mans klejojumu laiks, kad iepazinos ar citu tautību komunisma nīdējiem, galvenokārt Vācijā. Mēs kontaktējamies ar vēstulēm un telefoniski. Pārliecība pieauga pēc 1970. g., kad Latvijā ceļojuma laikā mani ar vīru 10 dienas aizturēja čekā kā lieciniekus sakarā ar vīra māsas Lidijas Doroņinas-Lasmanes arestēšanu. Dažās dienās iztaujātāji mainījās līdz vēlai vakara stundai – tā kā man bija daudz materiāla pārdomām pēc šī “valsts eksāmena”. Tajā reizē Lidiju notiesāja uz 3 gadiem cietumā turpat Rīgā, bet, kad 1982. g. viņu apcietināja atkal, jutu, ka pienācis laiks rīkoties: es iesniedzu Zviedrijas Ieceļotāju pārvaldei lūgumu dot Lidijai tiesības, resp., atļauju iebraukt uz dzīvi Zviedrijā. Kad lūgumu pēc gada noraidīja, nolēmu turpināt plašāku akciju, piesaistot Amnesty International, Sarkano Krustu un daudzas citas humānas organizācijas. Kad biju Minsterē, kopā ar skolniekiem veidojām protesta gājienus pret cilvēku tiesību pārkāpējiem padomju Savienībā, resp., Latvijā, ņemot Lidiju kā piemēru. Kad gada laikā biju savākusi veselu žūksni ar informāciju avīzēs par Lidiju un dažādu nevalstisku biedrību labvēlības apliecinājumus, iesniedzu to visu kā pielikumu vēlreiz Zviedrijas Ieceļotāju pārvaldei un dabūju pozitīvu atbildi, – Lidija, un tas tika paziņots Padomju Latvijas valdībai, bija akceptēta Zviedrijā kā īpaša statusa bēgle. Protams, Lidijas dzīvē (viņa pa to laiku bija nosūtīta Krievijas ziemeļos uz Mordovijas nometni), tas neko daudz nenozīmēja. Bet padomju politikā tā bija skrambiņa, un par to mēs varējām priecāties. Ar Lidijas atgādinājumu kā piemēru piedalījos arī Pasaules Brīvo Latviešu apvienības (PBLA) rīkotajos pasākumos, uzstādamās Starptautiskās cilvēku tiesību sanāksmēs Vīnē un pēc gada Bernē”.
Daudzpusīgais, vērtīgais un interesantais Valentīnes Jaunzemes-Lasmanes rokrakstu fonds LU Akadēmiskajā bibliotēkā, Rūpniecības ielā 10, gaida lasītājus un pētniekus, visus, kas vēlas izzināt!
