Latvijas Universitātes Akadēmiskā bibliotēka, viena no senākajām bibliotēkām Eiropā, dibināta 1524. gadā. No 1524. līdz 1945. gadam ar nosaukumu “Rīgas pilsētas bibliotēka” (Bibliotheca Rigensis) tā bija pazīstama ne vien Baltijā, bet arī ārzemēs. 1945. gadā to pārdēvēja par “Valsts vēsturisko bibliotēku”, bet 1946. gadā nodeva Zinātņu akadēmijai un tā sāka saukties – “Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka”.

 

1946. gadā Zinātņu akadēmijai tiek nodota arī vecākā un pasaulē pilnīgākā latviešu literatūras krātuve Misiņa bibliotēka, kuru 1885. gadā dibinājis izcilais latviešu bibliofīls un bibliogrāfs Jānis Misiņš. 1954. gadā Zinātņu akadēmija administratīvi apvieno šīs divas grāmatu krātuves, dodot lasītājiem iespēju izmantot abu unikālo bibliotēku fondus.

 

Atbilstoši jaunajām Zinātņu akadēmijas funkcijām, 1992. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka tika pārdēvēta par Latvijas Akadēmisko bibliotēku. Kopš 2009. gada Akadēmiskā bibliotēka ir Latvijas Universitātes pamatstruktūrvienība.

Rīgas pilsētas bibliotēka  dibināta 1524. gadā reformācijas kustības laikā. Tās pamatā bija 5 reliģiska satura grāmatas (4 no tām saglabājušās līdz mūsu dienām), ko Rīgas rāte nodeva "vispārīgai lietošanai". No 1524. līdz 1945. gadam ar nosaukumu "Rīgas pilsētas bibliotēka" ("Bibliotheca Rigensis") tā bija pazīstama nevien Baltijā, bet arī ārzemēs. Spriežot pēc grāmatām ar ierakstiem, kas liecina par to piederību klosteriem, bibliotēkas fonda lielums pirmajā pastāvēšanas periodā bija daži simti eksemplāru. Pirmajos divos gadsimtos bibliotēkas fonds pieauga lēni. Grāmatas pārsvarā bija reliģiska satura, galvenokārt latīņu valodā; tajā atradās arī viduslaiku filozofu, antīko autoru darbi, kā arī grāmatas par medicīnu un vēsturi, ko tagad varam uzskatīt par zinātniskās bibliotēkas pirmsākumu. Sākumposmā gandrīz vienīgais, bet vēlāk nozīmīgākais bibliotēkas fonda papildināšanas avots bija dāvinājumi.

 Ar 17. gs. bibliotēka visai regulāri saņēma Domskolas un ģimnāzijas pasniedzēju disertācijas, disputos un svinīgos gadījumos teikto runu publicējumus, kā arī Rīgas iespiedēju izdotos darbus. Grāmatas ieguva arī no ārzemju tirgotājiem, kas iebrauca Rīgā. Rīgas pilsētas bibliotēkas izaugsmi veicināja pakāpeniska, kaut arī lēna, zinātnes dzīves aktivizēšanās, kad Rīga arvien vairāk kļuva par starpnieku Krievijas un Rietumeiropas ekonomisko, kultūras un zinātnes sakaru realizēšanā pēc Vidzemes iekļaušanas Krievijas impērijā 18. gs.  sākumā.

Līdzās agrākiem komplektēšanas avotiem, vērtīgs ieguvums bija grāmatu apmaiņa ar Pēterburgas Zinātņu akadēmiju, kura piesūtīja pa vienam bezmaksas eksemplāram no visiem saviem izdevumiem. Tādējādi Rīgas pilsētas bibliotēka saņēma jaunāko literatūru visās dabaszinātņu nozarēs, īpaši matemātikā, savukārt sūtot uz Pēterburgu savā rīcībā esošās grāmatas par Krievijas vēsturi. Šāda grāmatu apmaiņa turpinājās gandrīz 180 gadu – līdz 1915. gadam. Apgaismības ideju ietekmē 18. gs. 90. gados pieauga inerese par sabiedriskajām zinātnēm, paplašinājās grāmatizdevēju darbība. Latviešu, krievu un ārzemju autoru darbu izdošanu Latvijā veicināja cittautu iespiedēju, īpaši Hartknohu, darbība. Straujāk pieaugot bibliotēkas fondiem (no 5 000 eks. 1732. gadā līdz 11 500 eks. 90. gados), mainījās arī to sastāvs®- palielinājās literatūras īpatsvars dabaszinātnēs.Lielākas pārmaiņas bibliotēkas darbā ienesa 19. gs. ekonomiskās un kultūras dzīves rosība un cara valdības reformas.

Sevišķi strauji pieauga bibliotēkas fondi: 1900. gadā to apjoms bija vairāk nekā 100 000 eks., kas izskaidrojams gan ar plašu iedzīvotāju slāņu interesi par bibliotēku, gan ar 70.-80. gadu reformām. Bibliotēkā pārsvarā bija zinātniskā literatūra, galvenokārt vācu valodā, bet 19. gs. Rīgā strauji palielinājās latviešu iedzīvotāju īpatsvars. Pēc revīzijas 1905.-1907. gada revolūcijas priekšvakarā paredzēja vairāk iegādāties literatūru latviešu valodā. 1920.-1940. gadā, Latvijas republikas laikā, bibliotēkas komplektēšanā saglabājās iepriekšējās tradīcijas - huminitārais profils ar literatūru latviešu, krievu un svešvalodās. Svarīgākie notikumi bibliotēkas dzīvē bija obligātā bezmaksas eksemplāra saņemšana, sākot ar 1921. gadu, un Latviešu grāmatu nodaļas izveidošana. Par bibliotēkas direktora vietnieku un Latviešu grāmatu nodaļas vadītāju no 1920. līdz 1938. gadam strādāja pirmās latviešu zinātniskās grāmatu krātuves dibinātājs un latviešu zinātniskās bibliogrāfijas pamatlicējs Jānis Misiņš. Viņa rīcībā bija speciāli līdzekļi latviešu grāmatu retrospektīvajai komplektēšanai. Savas darbības laikā J. Misiņam izdevās sameklēt un iegādāties gandrīz visas agrāk iznākušās grāmatas latviešu valodā. Turpinājās sakari ar ārzemju bibliotēkām un zinātniskajām iestādēm, apmainoties ar grāmatām un informāciju.

1941. gada vasarā, karadarbības laikā Rīgā, bibliotēka, kas atradās kādreizējā rātsnamā, nodega. No vairāk nekā 400 000 iespieddarbu lielā fonda saglabājās ap 46 000 eksemplāru, kas atradās seifos. 1944. gada rudenī Rīgas pilsētas bibliotēkai ierādīja telpas 1782. gadā pirmajam Rīgas teātrim celtajā ēkā un piešķīra daudz līdzekļu tās atjaunošanai; 1945. gadā to pārdēvēja par Valsts vēsturisko bibliotēku, bet 1946. gadā nodeva Zinātņu akadēmijai, un tā sāka saukties – "Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālā bibliotēka, dibināta 1524. gadā". 1992. gadā Latvijā norisinājās zinātnes un augstākās izglītības sistēmas reorganizācija, tās ietvaros mainījās arī bibliotēkas saturs un uzdevumi. Atbilstoši jaunajām Zinātņu akadēmijas un bibliotēkas funkcijām tā tika pārdēvēta par Latvijas Akadēmisko bibliotēku.

 

Misiņa bibliotēka ir vecākā un pilnīgākā latviešu literatūras krātuve, un tās dibinātājs ir izcilais latviešu bibliofils un bibliogrāfs Jānis Misiņš (18621945). Par Misiņa bibliotēkas dibināšanas dienu uzskata 1885. gada 19. septembri, kad J. Misiņš saņēma Vidzemes gubernatora atļauju savās tēva mājās "Krācēs" atvērt privātu bibliotēku. Faktiski J. Misiņš bija sācis izsniegt grāmatas lasīšanai apkārtējiem iedzīvotājiem jau vairākus gadus agrāk. Ir saglabājies ap 1890. gadu tapušais "Rādītājs par Krāces J. Misiņa grāmatu krātuvi", kurā atzīmēti bibliotēkas pirmie 500 sējumi. Grāmatu sarakstā ir daudzi reti izdevumi, kas nebija sevišķi piemēroti lasīšanai lauku ļaudīm, bet bija labs pirmsākums latviešu zinātniskās bibliotēkas izveidei, piemēram, "G. F. Stendera "Lettische Grammatik" un "Lettisches Lexikon", K. Valdemāra un G. Merķeļa raksti vācu valodā u. tml. izdevumi. 1892.  gadā J. Misiņš ar visu bibliotēku ierodas Lejasciemā un blakus bibliotēkai atver grāmatu un kancelejas preču tirgotavu. Lejasciemā bibliotēkas grāmatu skaits pieaug no 500 līdz 5 000 sējumiem. 1906. gadā J. Misiņš ar daļu savas bibliotēkas pārceļas uz Rīgu, bet daļu grāmatu atstāj "Krācēs".  J. Misiņš turpina vākt visu, kas rakstīts latviski un par Latviju. Jau šajā laikā Misiņa bibliotēka ir izaugusi par plašāko latviešu grāmatu krātuvi. Pirmā pasaules kara laikā daļa grāmatu, iesaiņota kastēs, glabājas Sv. Jura hospitāļa pagrabos. No 1919. līdz 1921. gadam J. Misiņš ar savu bibliotēku mitinās pāris dzīvokļos Skolas ielā 25. Taču arī šeit visām grāmatām vietas nepietiek. Nodibinoties neatkarīgai Latvijas Republikai, pieaug Latvijā iespiesto grāmatu skaits. Nepieciešamo bibliotēkas paplašināšanu apgrūtina J. Misiņa ierobežotie materiālie līdzekļi. 1924. gada 22. decembrī Rīgas pilsētas valde izskata J. Misiņa priekšlikumu par bibliotēkas nodošanu Rīgas pilsētai, 1925. gada 1. decembrī tiek noslēgts attiecīgais līgums, bet bibliotēku pēc nodošanas Rīgas pilsētai oficiāli atklāj tikai 1928. gada  2. martā. Par bibliotēkas vadītāju pēc J. Misiņa ieteikuma ieceļ pazīstamo literātu Kārli Egli. Pilsētai nodoto krājumu inventāra grāmatā ir 28 000 ierakstu. Tajā laikā Misiņa bibliotēka kļūst par ievērojamu kultūras centru. Tās lasītāji bijuši gandrīz visi tā laika izcilākie latviešu rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki. To vidū - Rainis, J. Jaunsudrabiņš, A. Čaks, J. Endzelīns, P. Stradiņš un daudzi citi. Kultūras un sabiedriskie darbinieki Misiņa bibliotēkai dāvina grāmatas, rokrakstus un pat veselus arhīvus. No 1932. gada bibliotēka sāk saņemt iespieddarbu obligāto eksemplāru. K. Egle papildina bibliotēkas fondus arī ar Padomju Savienībā 20.-30. gados izdotajām latviešu grāmatām un periodiskajiem izdevumiem. 1941. gada 3. aprīlī Misiņa bibliotēka jau ar 65 000  sējumiem no Rīgas pilsētas valdes pakļautības pāriet Izglītības Tautas komisariāta pārziņā. 1945. gada vasarā bibliotēka pārceļas uz jaunām telpām Skolas ielā  3. Telpas ir pietiekamas tobrīd fondos esošajiem 77 000  eksemplāriem. 1946. gada 5. jūnijā ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Misiņa bibliotēku nodod jaundibinātajai Latvijas PSR Zinātņu akadēmijai. 1954. gada janvārī, lai koordinētu un uzlabotu Fundamentālās bibliotēkas un Misiņa bibliotēkas darbu, racionālāk izmantotu darbaspēku un līdzekļus, abas bibliotēkas administratīvi apvieno (nesapludinot fondus), un Misiņa bibliotēka iegūst oficiālo nosaukumu "Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas J. Misiņa Latviešu literatūras nodaļa". 1992. gadā Misiņa bibliotēka kļūst par bibliotēku bibliotēkā. Tās nosaukums šodien - Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēka.

Lai nodrošinātu Misiņa bibliotēkas krājuma ilglaicīgu pieejamību un saglabāšanu, pēdējos gados norisinās nozīmīgāko un lietotāju pieprasītāko materiālu digitalizācija. ar Misiņa bibliotēku un tās dibinātāju ir daudz rakstīts, jaunākais izdevums ir bibliotēkas darbinieku sagatavotais krājums „Svēts mantojums Rīgai”, kas izdots 2002. gadā sakarā ar J.Misiņa 140. dzimšanas dienu. Te lasāms arī vistrāpīgākais Misiņa bibliotēkas raksturojums, ko reiz uzrakstījis dzejnieks Edvards Virza:

"Kas ir Misiņa bibliotēka? Tā ir grāmatās pārvērsta un plauktos noguldīta tauta".