1918. gada 18. novembrī, proklamējot Latvijas Republiku, Latvijas Tautas Padome pasludināja, ka Latvija – apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme, Vidzeme un Latgale) – ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts. 1922. gadā pieņemtās Latvijas Republikas Satversmē ir noteikts, ka “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. 1924. gadā pēc ilgām debatēm tika pieņemts likums par Latvijas teritorijas iedalīšanu apriņķos. Tika izveidoti 19 apriņķi, kuru skaits saglabājās nemainīgs visus brīvvalsts gadus, mainītas tika vien apriņķu robežas.
Zemākā teritoriāli administratīvā vienība Latvijā bija pagasts. 1934. gadā Latvijā bija 517 pagastu. Latvijai nonākot PSRS sastāvā, tās teritorija vairākkārt tika administratīvi pārdalīta. 1989. gadā Latvijā bija 26 lauku rajoni, 7 lielās pilsētas, 49 rajonu pilsētas, 37 pilsētciemati un 465 ciema padomes teritorijas. Tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas aizsākās diskusijas par administratīvi teritoriālās reformas nepieciešamību. Šobrīd Latvijas teritorija sadalīta 9 Republikas pilsētās un 110 novados, kas savukārt pagastos un novadu pilsētās.
Izstāde veltīta šiem 110 novadiem, to vēsturei un kultūrai. Protams, visu bagātīgo materiālu klāstu, kas pieejams LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā par novadu vēsturi, vienā izstādē neaptvert. Tāpēc skatāmi tikai svarīgākie izdevumi, sākot no 1918. gada. Tās ir bagātīgi ilustrētas grāmatas, kuru vadmotīvs ir mīlestība pret dzimto zemi un lepnums par savu novadu. Daudzas no grāmatām tapušas, izmantojot bibliotēkas fondos esošos materiālus. Ieskatu novadu vēsturē papildina arī ceļveži, fotogrāfijas un novadu laikraksti. Interesantas ir kartes, kurās redzams Latvijas administratīvais iedalījums dažādos laika posmos.
Latvijas novadu radošā gara tālākizpēte turpinās –aplūkojot novadu vēsturi un kultūrvēsturi problēmu garumā no senajiem laikiem līdz mūsdienām.
Izstāde būs skatāma līdz 30. jūnijam.