Akadēmiskais centrs
Anna Dagda, īstajā vārdā Olga Veronika Taube, draugu un tuvinieku saukta par Olitu, dzimusi 1915. gada 22. janvārī Aizputē, mirusi 1996. gada 27. februārī Stokholmā. Kremēta 27. martā Stokholmas Meža kapu kapličā, bet pēc māsas Annas lūguma 8. septembrī apbedīta Latvijā, Ceraukstes Plūdoņa kapos. 1997. gada maijā kapos uzstādīja tēlnieka Valta Barkāna veidoto pieminekli.
Anna Dagda studēja Latvijas Universitātes Baltu filoloģijas fakultātē un līdztekus studijām strādāja par arhivāri, mašīnrakstītāju, korektori un lektori apgādā "Valters un Rapa" un citur. 1935. gadā parādījās viņas pirmā publikācija kritikā par Jāni Ezeriņu un 1942. gadā tika publicēts pirmais dzejolis “Zāle”.
Kopš 1944. gada Dagda dzīvoja Zviedrijā, kur sākumā strādāja bēgļu nometnē, vēlāk – Stokholmas Ielu dzelzceļu un metro personālbirojā. 1950. gadā apgādā “Ziemeļblāzma” iznāca viņas dzejoļu krājums “Līdzības”, pēc tam bija tikai dažas dzejoļu publikācijas periodikā un plašāka kopa antoloģijā “Dzejas un sejas” (1962).
Pēc Annas Dagdas nāves testamenta izpildītāja Valentīna Lasmane kopā ar dzejnieces māsu Annu par atstātajiem ietaupījumiem nolēma dibināt “Annas Dagdas fondu”, kas atbalstītu latviešu dzejnieku otrā oriģināldzejas krājuma izdošanu Latvijā (saņēmuši Inguna Jansone, Māris Salējs, Inga Gaile, Andra Manfelde, Arvis Viguls). 1996. gadā Latvijā izdeva atkārtotu Annas Dagdas lirikas krājumu “Līdzības” un vēlāk Rakstu divus sējumus – dzejnieces literārais mantojums (2001.) un raksti un vēstules (2005.)
Pateicoties literatūrkritiķes Andas Kubuliņas dāvinājumam, daļa no Annas Dagdas rokrakstiem un citiem materiāliem ir lasāmi un apskatāmi Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā. Fonda apjoms gan ir relatīvi neliels, tomēr interesants un vērtīgs. Tas sniedz gan zināmu ieskatu Annas Dagdas personībā un daiļradē, gan arī atklāj mazāk zināmus faktus par viņas laika biedriem.
Krājuma lielu daļu veido dzejnieces piezīmju grāmatiņas. To saturs aptver laiku no 1944. līdz 1995. gadam – ikdienas piezīmes A. Dagda veikusi visu trimdā pavadīto laiku līdz pat mūža galam.
Plašāka un saturiski interesantāka ir septiņās burtnīcās (kladēs) rakstītā dienasgrāmata (1944.-1970.) par autorei svarīgiem dzīves notikumiem. Pirmā burtnīca sākta 1944. gada 25. novembrī plkst. 22.15, kad pēc divu dienu gara ceļa viņa beidzot, kopā ar citiem, ir ieradusies Gotlandē: "Ak, Dievs – reiz atkal būt zemē, kurā drīkst rakstīt, domāt, runāt to, kas uz sirds, kas ir patiesība! Vai tiešām var tam ticēt? [..] Mēs esam dzīvi, mēs esam brīvi, brīvā zemē, jaunā zemē." Pētniekus iepriecinās Valentīnas Lasmanes rakstītie dienasgrāmatas komentāri, kuros atšifrētas un precizētas ziņas par pieminētajām personām.
Viens no interesi saistošiem materiāliem ir 1943. gada rudenī sāktās piezīmes par dzejnieku Andreju Eglīti un reizē arī par citiem viņa laika un domu biedriem.
Nodoto vēstuļu klāsts nav pārāk plašs - galvenokārt tā ir vēstuļu apmaiņa starp Annu Dagdu un Valentīnu Lasmani, kā arī dažādu personu sarakste jau pēc dzejnieces nāves – lielākoties par autores "Rakstu" izdošanu un "Annas Dagdas fonda" izveidi un darbību.
Anna Dagda bija aizrautīga fotogrāfe, kura bieži savās fotogrāfes gaitās devās kopā ar dzejnieku Frici Dziesmu. Fondā skatāmi ne tikai viņas pašas fotoattēli, bet arī dažādi dabas skati u.c.
2015. gada 22. janvārī Misiņa bibliotēkā notika "Annas Dagdas simtgades konference". Šīs konferences materiāli ir lasāmi piecos kompaktdiskos.
Dzejnieces Annas Dagdas rokrakstu fonds LU Akadēmiskajā bibliotēkā, Rūpniecības ielā 10, gaida pētniekus un interesentus!
