Akadēmiskais centrs
M. Frišs piedzima 1911. gadā Cīrihē arhitekta ģimenē, kur kopīgi uzauga ar savu pusmāsu un astoņus gadu vecāku brāli. Jau mācoties Cīrihes ģimnāzijā M. Frišs uzrakstīja savus pirmos darbus. 1931.gadā M. Frišs dzimtajā pilsētā uzsāka ģermānistikas studijas, bet tā kā tās neattaisnoja lolotās cerības, M. Frišs jau pēc gada tās pameta. Būdams neatkarīgs žurnālists M. Frišs rakstīja rakstus laikrakstam Neue Zürcher Zeitung. 1934. gadā iznāca M. Friša pirmais romāns “Jirgs Reinharts” (Jürg Reinhart,), kurā viņš polimizēja par eitanāziju. 1936. gadā M. Frišs uzsāka studijas Cīrihes Tehniskajā universitātē, 1940.gadā iegūstot arhitekta diplomu. 1942. gadā M. Frišs aprecējās ar arhitekti Ģertrūdi fon Meienburgu, ar kuru ir kopīgi trīs bērni Urzula, Šarlote un Hans Pēters. M. Frišs uzvarēja konkursā par atklātā peldbaseina projektu Cīrihē, kas tika uzbūvēts 1949. gadā. 1942. gadā M. Frišs atvēra arī savu arhitektu biroju, taču vienlaikus ar darbu tajā un arī vēlāk galvenokārt darbojās kā rakstnieks. Vairākkārt publicēja poētiskas skices un aktuālas kritiskas refleksijas no 1939. gadā aizsāktās dienasgrāmatas. M. Frišs pastiprināti pievērsās drāmai un 1944.gadā iznāca romantiska luga “Santakrusa” (Santa Cruz), kurā tika pieteikta M. Friša pamattēma: kas nosaka cilvēka rīcību – reāli notikumi vai vēlmes, sapņi un bailes. Savās lugās M. Frišs runā par karu, tā sekām un pretstata kara notikumus un neuzklausītās mirušo žēlabas. Lugā “Ķīnas mūris” (Die Chinesische Mauer, 1949) viņš tēlo neaizsargātu intelektuāli sabiedrībā un to, ka pati sabiedrība sevi var iznīcināt, izmantojot kara ieročus. 1954. gadā iznāca viņa romāns “Štillers” (Stiller), kas iemantoja lielu sabiedrības uzmanību. Galvenais varonis tēlnieks Štillers meklē patvērumu citā pasaulē. Savā romānā “Homo Faber” (Homo Faber, 1957) autors izmanto dienasgrāmatas formu un stāsta par inženieri, kurš visu uzskata par kontrolējamu un tomēr beigās atzīst, ka visu nosaka liktenis. Pasaules slavu ieguva M. Friša luga “Godavīrs un dedzinātāji” (Biedermann und die Brandstifter, 1958), kur stāstīts par to, kā cilvēks rūpējas vienīgi par savu materiālo stāvokli un par to, lai neizceltos. Lugā “Andora” (Androrra, 1961) M. Frišs vēršas pret liekulību un rasismu. 1958. gadā M. Frišs iepazinās ar rakstnieci Ingeborgu Bahmani, kā rezultātā 1959. gadā oficiāli šķīra iepriekšējo laulību. 1964. gadā iznāca romāns “Saukšu sevi par Gantenbeinu” (Mein Name sei Gantenbein), kur autors pievēršas spēlei ar identitāti, paštēliem un problēmām, kas rodas, kad uzlūkojam citus caru šauru redzesleņķi. 1962. gadā M. Frišs iepazinās ar ģermānistikas un romānistikas studenti Mariannu Elersi, ar kuru apprecējās 1968. gadā. Drāmā “Biogrāfija” (Biografie, 1986) M. Frišs pievēršas jautājumam par dzīves ceļa izvēli. Pirmais autobiogrāfiskais darbs ar nosaukumu “Monotoks” (Montauk) iznāca 1975.gadā. Pie autora vēlīnajiem darbiem pieskaitāma arī luga “Triptihs” (Triptychon, 1979), tajā no jauna uzdodot jautājumu, vai ir iespējams pārveidot paša dzīvi. Stāsts “Cilvēks parādās holocēnā” (Der Mensch erscheint im Holozän, 1979) tēlo pavecu vīrieti, kurš cenšas izvairīties no nāves. M. Friša pēdējais literārais darbs ir stāsts “Zilbārdis” (Blaubart, 1982), kas vēsta par kādu ārstu, kas tiek apsūdzēts par savas sievas slepkavību. M. Frišs nomira Cīrihē dažas nedēļas pirms savas 80. dzimšanas dienas .
1958. gadā M. Frišam tika piešķirta Georga Bīhnera prēmija (Georg-Büchner-Preis). Par saviem ievērojamākajiem darbiem Makss Frišs ir saņēmis vairākus apbalvojumus, piemēram, Vācu grāmatizdevēju Miera balvu (Friedenspreis des Deutschen Buchhandels) 1976. gadā un Diseldorfas pilsētas Heinriha Heines prēmiju (Heinrich-Heine-Preis) 1989. gadā. Kopš 1998. gada Cīrihē rakstnieka piemiņai ir iedibināta Maksa Friša prēmija (Max Frisch-Preis).
Latviski izdoti romāni „Montauka” (1975), „Zilbārdis”(1982), Štillers (2003), “Homo Faber” (2003), “Saukšu sevi par Gantenbeinu” (2004).
LU Akadēmiskās bibliotēkas Austrijas bibliotēkas un Šveices lasītavā iespējams iepazīties ar ļoti plašo M. Friša literāro veikumu oriģinālvalodā, gan literatūrkritiķu darbiem par dramaturgu, kā arī grāmatām par viņa dzīves gājumu.
, kura darbi pieder pie visvairāk lasītajiem vācvalodīgās literatūras pēckara rakstniekiem. Savos darbos viņš tēloja mūsdienu cilvēka identitātes meklējumus un iekšējās brīvības apzināšanos.){kind=link}