LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēka saņem dāvinājumā Friča Forstmaņa fotogrāfiju arhīvu

Frici Forstmani (1906–2004) mēdz saukt par vīru ar trim vārdiem. Fricis Forstmanis – fotogrāfs, grāmatsējējs, žurnālists, tulkotājs un redaktors. Fricis Dziesma – dzejnieks. Alant Vils – peršotājs ventiņu mēlē. F. Forstmaņa bērnība un jaunība pagāja Ventspils novadā, vēlāk Rīgā, no 1944. gada rudens – Stokholmā. Pirmās brīvvalsts laikā Forstmanis darbojies tādos laikrakstos kā “Ventas Balss”, “Zemgales Balss”, “Tukuma Balss”, bijis tehniskais redaktors laikrakstā “Brīvā Zeme”. Vācu okupācijas laikā viņa darbība saistīta ar “Tēviju” un apgādu “Zelta Ābele”, kur noder viņa prasme grāmatu veidošanā. Tas kļūst par viņa maizes darbu Zviedrijā, kur viņš strādājis Karaliskās literatūras, vēstures un senvēstures akadēmijā par bibliotekāru un grāmatsējēju. Viņa pirmais dzejoļu krājums ir “Pavasara vārtos” (1933), taču daudziem viņa vārds saistās ar dzejoļi krājumu “Līvzeme” (1935).

Par fotogrāfiju F. Forstmanis sāk interesēties jau jaunībā. “Ar uzņēmumiem es iesāku interesēties jau pamatskolas laikā. Tiku pie vienkāršas 9 x 12 cm plēšu kameras, ko vēlāk nomainīja citas lielākas, līdz pasaules tirgū ienāca mazās 24 x  36 cm Leica un Contax. Man iepatikās pēdējā, kas ir manā īpašumā vēl tagad. Ventspils laikrakstā “Ventas Balss” bija vajadzība pēc attēliem, un tā tiku pamazām iesaistījies fotogrāfijas režģos.” Arī nonākot Zviedrijā viņa dzīve ir cieši saistīta ar fotografēšanu. Zviedru laikrakstos regulāri tiek publicētas viņa fotogrāfijas, viņš ieguvis arī zviedru sporta fotogrāfa licenci. Mārtiņš Zīverts atceras: “Tikai vēlāk Zviedrijā sāku saprast, ka viņam viss jāiemūžina – citādi viņš nevar – , iekšējo pasauli viņš fiksēja dzejā, ārējo – filmā. Vēlākos gados Zviedrijā viņš allaž bija redzams visur, kur latviešiem kaut kas notika (..). Un tagad var droši teikt, ka viņam ir vislielākais arhīvs ar Zviedrijas latviešu dzīves attēliem. Latvju enciklopēdija būtu daudz tukšu plankumu, ja no tās izņemtu Forstmaņa darinātos attēlus.” Par Forstmaņa aizraušanos ar fotogrāfiju liecina arī Alfreda Dziļuma teiktais: “Es nekad neesmu redzējis Forstmani bez foto kameras, dažreiz viņam ir par divi… Ja kādreiz trimdas vēsturniekiem vajadzēs foto materiālus, tad viņiem būs jālūdzas, lai dzejnieks atdod.” Lilita Zaļkalne uzsvar, ka  šobrīd var droši apgalvot, ka Forstmanis ir atstājis vienu no lielākajiem un ievērojamākiem trimdas kultūrvēstures fotoarhīviem, kura zinātniskā izpēte būtu vērtīgs nākotnes uzdevums.