LU Akadēmiskās bibliotēkas Ukrainas Informācijas centrs iepazīstina ar Ivana Franko daiļradi

Ivans Franko dzimis 1856. gada 27. augustā Nahujeviču sādžā (tolaik Austrijas impērijā, tagad Ļvovas apgabalā, Ukrainā) vācu izcelsmes kalēja ģimenē. Viņa māte Marija Kuļčicka bija no nabadzīgās Kulčicku muižnieku dzimtas. Savos stāstos I. Franko apraksta bērnības gadus visgaišākajās krāsās.

No 1862. līdz 1864. gadam rakstnieks mācījās skolā Jaseņicas-Soļņas ciemā, tad līdz 1867. gadam mācības turpināja klostera skolā Drohobičā, bet vēlāk Drohobiča ģimnāzijā. Daudzi viņa autobiogrāfiskie stāsti, piemēram, “Gricevas skolas zinātne”, “Zīmulis” un “Schönschreiben”, mākslinieciski atjauno toreizējās skolas izglītības atmosfēru – ar sholastiku, miesas sodiem un skolēnu morālu pazemošanu. Tie parāda, cik grūti bija iegūt izglītību apdāvinātam zemnieku puisim. Tomēr tieši mācoties ģimnāzijā, I. Franko atklājās fenomenālas spējas: gandrīz vārdu pa vārdam viņš spēja atkārtot skolotāja stundu garo lekciju; no galvas varēja atstāstīt visu T. Ševčenko poētisko krājumu “Kobzars”; poļu valodas mājas darbus bieži vien pildīja poētiskā formā. Viņa grāmatu plauktu šajā laikā veidoja Eiropas klasiķu daiļdarbi, kulturoloģijas un vēstures traktāti, populāras grāmatas par dabaszinātni. Ģimnāzijas gados, līdz 1975. gadam, I. Franko sāka tulkot antīko autoru darbus (Sofokla, Eiripīda); M. Šaškeviča un T. Ševčenko radošuma ietekmē viņš aizrāvās ar ukraiņu valodas bagātību un skaistumu, sāka apkopot un pierakstīt mutvārdu tautas mākslas darbus (dziesmas, leģendas utt.).

1875. gada rudenī I. Franko kļuva par Ļvovas Universitātes Filozofijas fakultātes studentu. Studiju laikā viņš kļuva par rusofilu biedrības locekli, kas kā literāro valodu izmantoja “jazičije” (ukraiņu: язичіє) – vietējās ukraiņu valodas sajaukumu ar baznīcas slāvu valodu. Vēlāk studentu aprindas, kurās ietilpa arī Ivans Franko, pievērsās dzīvajai Galīcijas zemnieku tautas valodai. Revolucionāru uzskatu dēļ 1877. gadā rakstnieks tika ieslodzīts cietumā uz deviņiem mēnešiem. Pēc ieslodzījuma I. Franko nācās pamest universitāti. Ieslodzīts arī 1880. gadā un 1889. gadā. Cietumā rakstnieks iepazinās ar nabadzīgiem strādniekiem, kurus naudas trūkums un ekspluatācija darba vietās iedzina cietumā. Šo kontaktu iespaidā vairākas sabiedriski aktuālas tēmas parādījās I. Franko daiļdarbos, kuri tika publicēti galvenokārt viņa paša rediģētajos žurnālos. Šie daiļdarbi veidoja rakstnieka slavu un nekavējoties tika tulkoti arī citās valodās. Tajā pašā laikā I. Franko guva lielu atbalstu Krievijas impērijas ukraiņu vidū – viņa dzejoļu krājumu “No virsotnēm un zemienēm” (oriģ. З вершин і низин, 1887; otrais izdev., 1892) daudzi pārrakstīja ar roku un mācījās no galvas, bet stāstu krājuma par darba ļaužu dzīvi “Darba sviedros” (oriģ. В поті чола, 1890) tirāža Kijevā tika izpirkta dažu stundu laikā.

1893. gadā I. Franko Vīnes Universitātē ievērojamā slāvu zinātnieka V. Jagiča vadībā aizstāvēja disertāciju “Barlaams un Josafs, vecais kristiešu garīgais romāns un tā literārā vēsture” un ieguva doktora grādu filozofijā. 1906. gadā saņēma Harkovas universitātes goda doktora titulu. Par I. Franko ievērojamas lomas nacionālajā un kultūras atdzimšanā svinīgu atzīšanu bija viņa radošās darbības 25 (1898) un 40 (1913) gadu jubilejas plašās svinības.

Pēdējā dzejnieka dzīves desmitgade pagāja galvenokārt vientulībā un fiziskās un psiholoģiskās ciešanās. Jau 1900. gadā I. Franko sievas garīgā slimība progresēja ar periodiskiem saasinājumiem, un laiku pa laikam viņa tika ārstēta psihiatriskajā slimnīcā. Sākot ar 1908. gadu, pats dzejnieks cieta no smagas psihofizioloģiskas slimības, kā rezultātā viņam bija deformētas un paralizētas rokas. Tas ievērojami kavēja I. Franko produktīvo literāro un zinātnisko darbību, kuru viņš tomēr turpināja līdz pat savai nāvei.

Ievērojamais ukraiņu rakstnieks mira 1916. gada 15. maijā, Ļvovā, 59 gadu vecumā. Dzīves laikā I. Franko uzrakstīja vairāk nekā piecus tūkstošus daiļdarbu, kuriem sižetus smēlās no savu tautiešu dzīves un cīņas, no cilvēku kultūras pirmavotiem – no Austrumiem, antīkā laikmeta, Renesanses. Viņš rakstīja daiļdarbus ukraiņu, poļu, vācu un krievu valodās. I. Franko daiļrade tiek dēvēta par “zelta tiltu” starp ukraiņu un pasaules literatūru.

LU Akadēmiskās bibliotēkas Ukrainas Informācijas centra krājumā atrodami gan I. Franko daiļdarbi, gan grāmatas par rakstnieka dzīvesgājumu. Centrā pieejams arī I. Franko dzejoļu krājums “Dzejas” latviešu valodā Z. Zīmes, M. Salēja un A. Aizpurietes atdzejojumā. 2006. gadā LU notika grāmatas atvēršanas svētki. Krājuma sastādītājs Dr. philol. Jurijs Sadlovskis priekšvārdā raksta: “Es uzdrošinos salīdzināt Franko ar Raini, jo abiem bija liela nozīme savā literatūrā un sabiedrībā. Abu dzejnieku esamības filozofiju var izteikt ar Franko vārdiem – “gars, zinātne, doma, brīve””.

2006. gadā par godu I. Franko 150. dzimšanas dienai Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā tika atklāta izstāde “Dižais akmeņkalis”