Igauņu vēsturnieku Raimo Pullata un Tenisa Lībeka grāmata ir veltījums Igaunijas un Vācijas diplomātisko attiecību nodibināšanas 100. gadadienai. Grāmata ir daudzu gadu plašu pētījumu vairākās Eiropas valstīs rezultāts. Ar šo fundamentālo pētījumu autori vēlas norādīt uz Igaunijas studentu - gan igauņu, gan arī vācbaltiešu, krievu un ebreju lielo nozīmi tehniskajās augstskolās Eiropā pirms Otrā pasaules kara beigām. Šie studenti bija tie, kuri lika pamatus jaunajai Igaunijas valstij. Augstāko tehnisko izglītību pašā Igaunijā varēja iegūt tikai pēc 1923. gada Tallinas Tehnikumā, savukārt pirms Pirmā pasaules kara igauņu studenti iegūt zināšanas devās galvenokārt uz Sanktpēterburgu vai Rīgu. Pēc Igaunijas Republikas proklamēšanas 1918. gadā situācija radikāli mainījās, jo skats bija vērsts uz Rietumiem – Gdaņsku, Kārlsrui, Brno, Berlīni, Prāgu un Varšavu. Arī pēc Otrā pasaules kara igauņu jaunieši trimdā turpināja studēt tehniskajās augstskolās Centrālajā un Rietumeiropā, ASV, Kanādā un Austrālijā.
Grāmatā ir apkopota biogrāfiska informācija par aptuveni 500 Igaunijas inženieriem un arhitektiem, kuri studējušu Eiropas tehniskajās augstskolās (Sanktpēterburgā, Rīgā, Gdaņskā, Berlīnē, Kārlsruē, Darmštatē, Drēzdenē, Brno, Prāgā, Vīnē, Grācā, Cīrihē, Varšavā, Maskavā, Harkivā, Kijevā, Helsinkos, Budapeštā un arī Lielbritānijas universitātēs).
Grāmata ir bagātīgi ilustrēta. Tās, galvenokārt, ir pilsētu, augstskolu un korporāciju grupu fotogrāfijas, svarīgākās personības, kā arī dažādi dokumenti.